Atmiņa ir kā mūsu prāta spēja fiksēt informāciju, uzglabāt to, kā arī reproducēt un aktualizēt to, kad nepieciešams. Atmiņa savieno pagātni, tagadni un arī nākotni. Tai ir ļoti svarīga loma cilvēka izziņas, attīstības un arī mācību procesā. Kā jau minēju, tas, ko esam piedzīvojuši, redzējuši, pārdzīvojuši un uztvēruši, nekur nepazūd. Tas viss vienkārši slēpjas tādās kā nepieejamās vai grūti atrodamās vietās. Reizēm šī informācija var uzpeldēt, pat cilvēkam to pašam sākumā nepamanto, kad priekšmeti vai notikumi neiedarbojas uz mums tieši.1
Kopumā varētu teikt, ka „atmiņa ir pagātnes pieredzes organizēšanas un saglabāšanas process, kas ļauj atkārtoti izmantot šo pieredzi pašreizējā dzīvē”.2…
