Bergsons savā darbā analizē ilgstamības un mainības tēmu apziņas plūsmas perspektīvā. Viņš pretnostāda fizisko un psiholoģisko laiku līdzīgi kā Einšteins pretnostādīja zinātnisko un psiholoģisko laiku. Filozofa prāt, dzīve (un laiks) ir kā nepārtraukta melodija, kas veido ilgstamību. Metafora par melodiju tiek izmantota, jo tā tiek izjusta nedalāmības šķautnē.
Vai tagadni var notvert vai arī tas ir garām slīdošs acumirklis? Pagātne un nākotne ir cieši saistītas, savstarpēji atkarīgas, vienotas, jo, autora prāt, tagadne iekļauj pagātnes nepārtraukto eksistenci. Pagātne un tagadne veido esamību. Tagadne ir melodija, kas nāk no pagātnes, tādējādi ir iespējami brīži, kad apziņa nevis tiek virzīta uz nākotni, bet gan uz pagātni.…
