Reiz dzīvoja meitenīte,kura nepavisam nebija kā citas meitenītes. Pirmkārt, viņai bija tikai 8 gadi, bet visiem šķita, ka viņa sen jau kā ir pieaugusi, galvenokārt tāpēc, ka viņu jau kopš 4 gadu vecuma neinteresēja lelles, lecamauklas un citas bērniem domātas rotaļlietas; meitenīte neizrādīja arī citas bērnam raksturīgas pazīmes, piemēram, nemitīgu jautājumu uzdošana, smiešanās vai iedomu draugu izdomāšana. Meitenei bija gari, cirtaini mati, kas allaž bija sapīti divās bizēs. Viņas māte vienmēr priecājās par savas meitas skaistajiem un biezajiem matiem, bet meitenei pašai šīs, viņasprāt, muļķīgās bizes nemaz nepatika, bet viņa vairs nepretojās māmiņas iegribām, jo viņa jau sen bija sapratusi, ka to darīt nav jēgas. Meiteni sauca Laura. Laura Ziediņa, kurai nebija neviena drauga vai pat brālēna vai māsīcas, ar ko spēlēties. Pat sulaiņiem bērnu nebija. Sulaiņiem? Jā, sulaiņiem! Viņas tēvs bija svarīga valsts amatpersona, un viņa bija krietni vien turīgāka par citām apkārtējās apkārtnes ģimenēm. Ak, cik daudzi kaimiņu sētu bērni vēlējās būt viņas vietā! Bet Laura gribēja būt viņu vietā.
Ziediņu ģimene dzīvoja pilsētas nomalē. Lauras vecāki šo māju bija izvēlējušies tādēļ, ka tur tikpat kā nebrauca mašīnas un autobusi, tikai ik pa brītiņam garām aizminās kāds bērns uz riteņa. Laura mēdza caurām dienām sēdēt pie savas istabas loga un vērot ārā notiekošo. …
