Saules siltuma noglāstīts rīts pārņēma pasauli – tik mazu, mīļu un nesamaitātu. Tā pasaule bija mana: mana diena, mana nakts...Es tajā biju viena, ar savām jūtām, izjūtām un bailēm. Rasas piliens kā debesu asara noglāstīja manas basās kājas rīta vēsajā zālē...un es jutu, ka debesis uz mani lūkojās. Tikpat vājš un neaizsargāts kā rozes pumpurs, es stāvēju starp diviem – debesīm un elli... uzlūkojot tos kā savējos – savas septītās debesis, savas bailes, izmisumu un sāpes...…
