Sofistika. Sokrats. Platons

Natūrfilosofijai, kas tiecas izzināt pasauli, rast atbildes uz jautājumiem par tās pirmpamatiem, uzbūvi, formu un tapšanas principiem, sofistu uzmanības centrā izvirzās cits problēmu loks – cilvēka dvēseles un izzinošās aktivitātes problēmas. Sofistika veido pāreju no natūrfilosofiska skaidrojuma uz pašizziņu. Dominējušās tēmas sofistu filosofijā saistās ar cilvēku – tās ir politika , ētika, audzināšana, reliģija, valoda, literatūra, izziņa.
Sofistu ietekme sengrieķu kultūras attīstībā pielīdzināma garīgai revolūcijai.Viņu filosofijā īpaši tiek uzsvērti tikumības jautājumi, līdz ar to audzināšanas un zinābu ieguves problēmas. Sofisti noraida vecās, ar aristokrātiju saistītās tikumiskās normas, cenšoties rast jaunas – tādas, kas vairāk atbilstu laika garam. Viņu darbībā, kas iecas pārvarēt polises ietvarus, iezīmējas panhellēniski elemeti.


SOKRATS.
Pēc manām domām, vienīgi tikumīgais –
Vienalga – vīrietis, vai sieviete – ir laimīgs;
Netaisnīgais un ļaunprātīgais ir nelaimīgs vienmēr.
Sokrats.
Sokrats – tēlnieka un vecmātes dēls (dz.469.g.pr.Kr.). Runā, ka viņš esot sofists,ļaunas mēles melš, ka viņa runas maitājot jaunatni, graujot tikumus. Tomēr lielākā daļa atēniešu ciena, pat mīl šo dīvaini.
Sofisti, sludinot savu mācību, klaiņo pa visu Grieķiju, meklējot maizi un klausītājus.Viņi par savu darbu prasa samaksu. Sokrats savu dzimto pilsētu ir atstājis tikai tādēļ, lai kā karavīrs stātos pretī tās ienaidniekam. Nav iedomājams, ka Sokrats par savu filosofisko darbību varētu prasīt samaksu. Patiesības meklējumi, dialogs viņam nav nodarbošanās, bet gan eksistences veids.…