Piederība kādai etniskā grupai reizēm var izrādīties par iemeslu, lai cilvēks pamestu mājas un dotos meklēt patvērumu uz citu valsti vai reģionu. „Lai gan etniskā dažādība uzreiz neizraisa konfliktu un vardarbību, tomēr etniskās vardarbības rezultātā vienmēr būs bēgļi.”1 Šādu frāzi nodaļas „Ethnic Conflict and Refugees” sākumā saka autore Kathleen Newland. Etnisko bēgļu skaits pasaulē ir tikai audzis. Septiņdesmito gadu beigās bēgļus skaits bija aptuveni 8 miljoni, kas deviņdesmito sākumā pieauga līdz pat 18 miljoniem.2 Un 2006.gada beigās bēgļu skaits pasaulē tika lēsts 9,9 miljonu apmērā.
Uz jautājumu „kas tad īsti ir bēgļi?” ANO Konvencija sniedz atbildi, ka par bēgli var uzskatīt personu, kura „sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības un piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ, atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; vai personu, kam nav pilsonības un kas, atrodoties ārpus savas iepriekšējās mītnes zemes, šādu notikumu rezultātā nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties.”3 Šī definīcija var šķist labi saprotama, tomēr daudzas valstis un organizācijas šo definīciju ir interpretējušas un tās robežas padarījušas plašākas. Piemēram, Āfrikas Savienība pilnībā pieņem ANO Konvencijas definīciju, tomēr par bēgli atzīst arī personu, kurai nācies atstāt savu valsti ārējas agresijas, okupācijas, ārvalstu dominances vai citu iemeslu, kas būtiski traucē sabiedrisko kārtību dēļ.4 Vienkāršākiem vārdiem paskaidrojot, bēgļi ir tie cilvēki, kas dodas ceļā pret savu gribu. Viņi ir izraidīti no saviem ciemiem un pilsētām, nošķirti no savām ģimenēm konfliktu vai vajāšanas dēļ. Viņi dodas ceļā, lai būtu drošībā.
…
