Vēl viena vispārīgās relativitātes teorijas prognoze ir tāda, ka masīva Zemes tipa ķermeņa tuvumā laikam jārit lēnāk. Tas izriet no tā, ka jāpastāv noteiktai sakarībai starp gaismas enerģiju un tās frekvenci (t. i., gaismas viļņu skaitu sekundē): jo lielāka enerģija, jo augstāka frekvence. Ja gaisma izplatās uz augšu Zemes gravitācijas laukā, tad tā zaudē enerģiju, un tāpēc tās frekvence samazinās (tas nozīmē, ka palielinās laika intervāls starp blakus viļņu mugurām). Novērotājam, kas atrodas lielā augstumā, liekas, ka apakšā viss norit lēnāk. Ja neņemtu vērā vispārīgās relativitātes teorijas prognozes, tad koordinātas tiktu aprēķinātas ar vairāku kilometru lielu kļūdu.
Relativitātes teorija atbrīvoja mūs no absolūtā laika. Vispārīgajā relativitātes teorijā nav vienota absolūta laika; katram indivīdam ir savs personīgais laika mērogs, kas atkarīgs no tā, kur šis indivīds atrodas un kā viņš kustas. Telpa un laiks ir dinamiski lielumi: kad ķermenis kustas un darbojas spēks, tas izmaina laiktelpas lielumu, bet laiktelpas struktūra savukārt ietekmēt to, kā kustas ķermeņi un darbojas spēki. Telpa un laiks ne tikai ietekmē, kas notiek Visumā, bet arī paši mainās visa tajā notiekošā ietekmē. Kā bez priekšstatiem par telpu un laiku nevar runāt par notikumiem Visumā, tā vispārīgā relativitātes teorija padarīja bezjēdzīgas runas par telpu un laiku ārpus Visuma robežām.
…
