J. Ezeriņa noveles galvenā tēma ir cilvēka vājību atklāsme.
Autors runā par to, ka bezjēdzīga un gudra runāšana, nenopietna un vienaldzīga dzīves un cilvēku uztveršana, dzīvē ne pie kā laba nekad nenoved.
Novelē šī doma ir ļoti labi saskatāma, kad autors raksturo Sīmaņa attiecības ar vidi un tēliem. Sīmanis bija cilvēks, kurš dzīves situācijas uztvēra caur jokiem, smējās uz senču mācībām, nenovērtēja dzīvību.
''Kurš smejas pēdējais, smejas visgardāk''. Sīmanis smējās pirmais, bet beigās viņa paša dzīve uz viņu pasmējās, paša domas pavērsās pret viņu.…
