Kad dzejolis ir izlasīts, rodas sajūta, ka lasu ko ļoti nopietnu, pat neviļus jādomā vai tas nav kāds teorētiskais materiāls par kādu nopietnu tēmu. Šādas izjūtas rodas pantmēra un neesošo pieturzīmju dēļ. Šo divu struktūru savienojumā dzejolis liekas reizē tik „pareizi” un „nepareizi” rakstīts. Jambs ( 2, 3, 4 pēdu) manuprāt, raksturo, ko ļoti stabilu un prognozējamu, gribas pat teikt „sausu”, bet neesošās pieturzīmes šo dzejoļa „sausumu” izkliedē, piešķirot dzejolim noslēpumainību, „odziņu”.
Tāpat kā stabilais jamba pantmērs, mērķtiecīgi tiek ieturēta panta forma, visi trīs panti – kvintas. Kvintu kā dzejoļa formu var raksturot – tik cik vajag ( kas parasti, manuprāt, ir četrrinde) + vēl. Tādēļ gribas teikt, ka kvintas lietojumam ir kas kopīgs ar pantmēru un pieturzīmju neesamību dzejolī – arī tur ir jambs + „odziņa” ( neesošās pieturzīmes).
Dzejoļa atskaņās katrā pantā vērojams trīsdaļīgums, kam ir saikne arī ar pantmēra trīsdaļīgumu.…
