Aizsargjoslu likuma izvērtējums

Būvindustrija un būvniecība ir vistiešākā mijiedarbībā ar būvvidi, kas šī jēdziena plašākā nozīmē ir sociālo un kultūras apstākļu izpausmes kopums. Kā būvniecības, tā arī būvindustrijas projektu, plānu un programmas īstenošana tieši un netieši ietekmē ne tikai indivīda un visas sabiedrības dzīvi, bet arī apkārtējās dabas ekoloģisko līdzsvaru. Valsts politikas mērķis būvniecībā ir radīt nosacījumus, lai tautsaimniecības vajadzībām tiktu celtas videi draudzīgas, veselībai nekaitīgas, mūsdienīgas būves, ietaupot enerģiju un resursus. Projektējot un būvējot, galvenokārt ir jāievēro Civillikums un tad pakārtotie likumi, pagasta vai pilsētas apbūves noteikumi, būvnormatīvi, kuri iekļauti LBN 000 – „Būvnormatīvu sarakstā”, ugunsdrošības, sanitārās un vides aizsardzības normas. Saskaņā ar Civillikuma 927.pantu, īpašumam ir pilnīgas varas tiesības par lietu, t.i., tiesības valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus. Tomēr, neskatoties uz to, ka īpašums ir pilnīgas varas tiesības par lietu, īpašums var būt aprobežots gan kādu konkrētu personu, citu īpašnieku, gan arī valsts un sabiedrības interesēs. Īpašuma tiesības nevar būt neierobežotas. Tās nav dotas indivīdam, lai sasniegtu savus egoistiskos mērķus. Civillikums paredz, ka īpašumu var ierobežot dažādu interešu labā, jo pretējā gadījumā īpašnieks varētu rīkoties pretēji citu īpašnieku gribai vai pretēji valsts un sabiedrības interesēm. Viens no tādiem ierobežojumiem ir „Aizsargjoslu likums”, kuru 1997.gada 5.februārī ir pieņēmusi Saeima un izsludinājis Valsts prezidents. Aizsargjoslu likums nosaka aizsargjoslas izveidošanas pamatprincipus, uzturēšanas un stāvokļa kontroles kārtību, un saimnieciskās darbības ierobežojumus. „Aizsargjoslu likums” stājies spēkā 1997.gada 11.martā ar grozījumiem 2002.gada 21.februārī, 2003.gada 19.jūnijā, 2005.gada 22.jūnijā un 2008.gada 6.martā.