Andreja Upīša kā dzīva cilvēka vairs nav, tomēr nevar teikt, ka viņš kādreiz ir bijis un tagad no viņa vairs nav ne miņas. Upīts ir! Viņš ir gan dzejā, gan prozā, gan lugā, kā arī pagātnē un sirdīs. Viņš ir atstājis mums nemirstīgu mantojumu!
Andrejs Upīts savos darbos izmanto dzīvības un nāves sižetu – cīņu par brīvību!
Dzīvība un nāve, manuprāt, ir tā tēma, kas ir nodarbinājusi un saistījusi cilvēku prātus dažādos laikos un dažādās vietās. Mēs varam censties ilgāk noturēt sevi pie dzīvības, dzīvot bez kaitīgiem ieradumiem, bet cilvēks nekad nav pasargāts no nelaimes gadījumiem un nekad nezina, kad pārtrūks pēdējais dzīvības pavediens un sirds pārstās pukstēt!
Dzīvība – tā ir dzīves pamatā, bet nāve vienmēr ir bijusi lielais noslēpums, par ko mēs nelemjam. Neviens nedzimst un nemirst tāpat vien, kā arī neviens nedzīvo mūžīgi.
Upīša darbos kailā dzīvība ir vienīgais, kas cilvēkiem ir palicis. …
