„Vēja ziedi ir ļoti jauks, viegls tēlojums, bet nemanāmi to pārklāj skumju plīvurs, kam cauri vijas kāds pagātnes noslēpums. Stāsts ir par pirmo mīlestību, pirmajām cerībām un pirmo vilšanos. Savijas trīs dažādi mīlestības stāsti, bet diemžēl neviens no tiem nav saucams par laimīgu – Rasmas mātes un Valga mīlestība, kura cieta divdesmit gadus līdz beidzot varēja tikt piepildīta, Rasmas un Spodra mīlestība, kurai, tāpat kā vēja ziediem, nav lemts ilgs mūžs un Jāņa jūtas pret Rasmu, kuras tiek slēptas aiz dzēlīgām piezīmēm, jo nav ne mazākās cerības uz Rasmas, izlutinātas, turīgu saimnieku meitas, sapratni.
Rasma naivi cer, ka viņa būs kopā ar Spodri, neskatoties ne uz ko, pat ja nāksies gaidīt kaut divdesmit gadus, tāpat kā mātei. Abi mīlētāji ir jauni, mīlestības pārņemti, viņi tic, ka liktenis viņus ir saistījis uz mūžu, neņemot vērā zīmes, kuras vēstī šo jūtu traģisko iznākumu. Liela nozīme stāstā ir vijolei, tās stīgām. Gan dvēseles stīgas, gan vijoles stīgas ir kaut kas tuvs un radniecīgs, to vārdos nevar izteikt, bet ar sirdi tomēr var just. Tās abas trīsēja mīlestībā. Liela nozīme ir naktij, kad stīgas pārtūkst.…
