Atsavinājuma līgumi

Civillikuma 89.pants definē laulāto kopīgo mantu, nosakot, ka viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta.
Zemesgrāmatu nodaļā, lai nostiprinātu nekustamā īpašuma atsavināšanu, nepieciešama atsavinātāja laulātā piekrišana darījumam.
Atsavinājums, kas izdarīts, neievērojot likumisko aizliegumu, nav spēkā.
Tomēr ieguvējam ir tiesība prasīt no atsavinātāja zaudējumu atlīdzību, ja lieta no ieguvēja tiek atprasīta.
Šie noteikumi attiecas arī uz aizliegumiem, kas noteikti ar tiesas lēmumu.
Piemēram, ja trešā (labticīgā) persona iegādājusies nekustamo īpašumu, pārkāpjot tiesas aizliegumu, kurš nav fiksēts zemesgrāmatā, tad šādu nekustamo īpašumu no trešās personas nevar atprasīt.
Testamentārs aizliegums ir spēkā tikai tad, ja testamentā ir skaidri norādīts, kādai personai par labu tas noteikts.
Taču Civillikuma 728.pantā noteikts, ka mantojuma atstājējs var aizliegt uz noteiktu laiku atstātās mantas dalīšanu, bet aizliegt uz visiem laikiem dalīšanu viņš nevar.
Mantojuma dalīšanu var atlikt uz pieciem gadiem vai līdz nepilngadīgu mantinieku pilngadībai.
Tā kā mantojuma dalīšana nereti saistīta ar atsavināšanu, tad arī atsavināšanas aizliegums var būt terminēts tikai uz pieciem gadiem vai līdz mantinieka pilngadībai.
Nostiprinot uz testamenta pamata īpašuma tiesību, reizē jānostiprina arī testamentā paredzētie atsavinājuma aizliegumi.
Savas īpatnības ir atsavināšanas aizliegumam, kas noteikts līgumā.
Aizliegt lietu atsavināt var tikai tad, ja personai, kurai par labu tas noteikts, ir pie tam kāda interese. Līdz ar to šāds aprobežojums nevar būt patvaļīgs, subjektīvs, tam jābalstās uz kādu jēgu un loģiku.
…