Šie abi komponisti bija no dažādiem laikiem. Šopēns pārstāvēja romantismu, Bahs – klasicismu.
Kādā vasaras pievakarē abi nolēma satikties un patērzēt lapenē pie Šopēna dzīves beigu posma mājās Londonā. Viņi atcerējās savu bērnību, skolas un jaunības gadus, par savu mūziku un abi iegrima dziļā dialogā.
Vakar bija tveicīgs, un saule jau slīga aiz lietus pilniem mākoņiem.
Savu stāstu par aizgājušiem gadiem pirmais sāka stāstīt Šopēns.
Š - Kad es biju mazs, mani jau tad skoloja par pianistu. Ļoti lieli nopelni šajā jomā bija manai māsai Ludvigai. Pēc tam mans klavierskolotājs bija Vojtehs Živnijs, kurš manī ieaudzināja mīlestību pret Jūsu mūziku, Baha kungs!
B - Jā, esmu dzirdējis, ka allaž uz Jūsu galda atrodas manas prelūdijas un fūgas. Bērnībā pat nevarēju iedomāties, ka kaut kas tāds būs manis sakomponēts! …
