1905. gada 10. janvārī (pēc vecā kalendāra 23. janvārī) Rīgā pienāca ziņas par dienu iepriekš notikušo strādnieku apšaušanu Pēterburgā. Nosodot cara nežēlīgo rīcību, LSDSP no 12. janvāra izsludināja ģenerālstreiku, kuram pievienojās visi pilsētas strādnieki gan no fabrikām, gan veikaliem, gan darbnīcām, gan skolas.
13. janvārī streiks Rīgā vērsās plašumā. Notika vairākas demonstrācijas. 10- 40 tūkstošu cilvēku devās Vecrīgas virzienā, krastmalā pie dzelzceļa viņiem ceļu aizšķērsoja apakšvirsnieku bataljona vienas rotas kareivji. Rezultātā- nošauti 73 cilvēki, tai skaitā arī sievietes, ievainoti vairāk kā 200 un vēl liels daudzums cilvēku, kuri metās skriešus pār Daugavu noslīka.
Ar demonstrantu apšaušanu kartība Rīgas ielās netika atjaunota. No šīs dienas Latvijā sākās revolūcija.
Pēc pāris mēnešiem , ar sociāldemokrātu palīdzību, arī laukos aizsākās streikošana, zemnieki atsacījās no savu pienākumu veikšanas, un zināmā mērā izveidojās anarhija. Martā tika organizētas masveidīgas demonstrācijas- Aizputē, Grobiņā, Ventspilī.
1905. gada rudenī revolūcija pārgāja jaunā līmenī- bruņotās sacelšanās. Novembrī aizsākās muižu dedzināšana.
Revolūciju apspieda 1905. gada decembrī, kad Valkā ieradās ģenerāļa Orlova soda ekspedīcijas vienības. Latvijas teritorija tika iesūtīts liels daudzums Karaspēka. Tas tika izsūtīts pa visām pilsētām, un nemieri tika strauji un nežēlīgi apspiesti.4
…
