Folklora nav tikai K. Barona biezos sējumos krātās latvju dainas, bet gan pietiekoši nozīmīga kultūras vērtība, kura ieņem lielu, kaut arī nepietiekošu lomu mūsdienu Latvijas kultūrā. Tāpat dainas nav zudušas un mirušas pagātnes atliekas, bet gan ir liecinieces garīgi nozīmīgajām mūsu senču garu mantām, kuras mūsdienās vēl joprojām eksistē, būdamas neiznīcināmi dzīvas. Par svarīgāko uzskatu, ka tautasdziesmas ir veidojušas tautas kopības izjūtu.
Kā zināms, nav īpaši ilgs tas laiks, kad latviešu tauta ir bijusi pati par sevi, neviena nepakļauta, taču latviešu tauta šajos gadu simteņos, būdama palaikam zem citu tautu virskundzības, ir vienojušas parašas un dziesmas, kuras nezuda, lai tā vietā pieņemtu krievu un vācu kultūru. Visur latviešiem ir līdzās bijusi tautasdziesma, tā ir gan palīdzējusi smagajos darbos un grūtajos laikos, dodot iekšēju spēku, gan kavējusi laiku brīvajos brīžos, apdziedot sadzīviskas un personiskas problēmas, kuras daļēji ir raksturīgas arī mūsu laikiem. Taču visam tam pāri vienmēr ir slējusies vēlme un māka runāt un dziedāt. Tādu dziesmu izplatību un vēlmi dziedāt daudz kur neredzēsi.
Mūsdienās, kad tauta tiek barota ar visumā vienveidīgu popkultūras produkciju, kur garīgajām vērtībām nav augsta vērtība, folklora ir tā, kas spēj izcelties uz kopējā fona ar savu vienkāršību taču nebūt ne seklumu un vienveidību. Šie senie vārsmojumi, kuru vērtību tiem piedod senatnīgums un apziņa, ka tas ir literāri pasniegts tautas gājums cauri gadu simteņiem, ir aizsākums Latviešu dzejai un kultūrai, kura, šķiet, palaikam aizmirst savu radītāju un mūsu pagātni – folkloru.
…
