Tradicionāli galveno lomu pēckara Vācijas politikā spēlējušas divas lielākās partijas, kas
tikušas dēvētas par tautas partijām (Volksparteien). No vienas puses, tie bijuši konservatīvie -
kristīgie demokrāti (CDU) un viņu Bavārijas māsaspartija Kristīgi sociālā savienība (CSU), kas
parasti tikusi uzskatīta par konservatīvāku nekā "lielā māsa". No otras puses, konservatīvo
tradicionālie sāncenši vienmēr bijuši sociāldemokrāti (SPD). Tajā pašā laikā spēku līdzsvaru
starp abām tautas partijām reizēm izšķīrusi ievērojami mazākā liberālā Brīvo demokrātu partija
(FDP).
Ņemot vērā piecu procentu barjeru, kas noteikta iekļūšanai Bundestāgā, jaunām un
mazākām partijām reti izdevies izcīnīt pārstāvniecību federālajā parlamentā, un desmitgadēm ilgi
Vācijas politisko sistēmu raksturojusi stabilitāte. Pirmo izaicinājumu šai stabilitātei
astoņdesmitajos gados "zaļie", kuriem, sabiedrībā pieaugot rūpēm par vidi un pretestībai pret
kodolieročiem, 1983.gadā izdevās iekļūt Bundestāgā. Kopš tā laika "zaļie" ir kļuvuši par
tradicionālu spēlētāju uz Vācijas politiskās skatuves.…
