Latvijas situāciju 1934.gada apvērsumā vairāk raksturoja tieši īpašības: poliskais mīts var eksistēt tādā kopienā, kas ir izslēgta no politiskās dzīves, bet mīts tai sniedz simulatītvu priekšstatu par līdzdalības iespēju un, ka tas var sniegt jēgpilnu nozīmi, lai paplašinātu ietekmi, varu vai samazinātu to institūciju un grupu nozīmi, kas mītu autoriem šķiet nevēlama.
Latviešu straujā statusa maiņa dominējošā statusa iegūšana mazināja sociāli elitāro grupu ietekmi uz politiku.
Tālāk sekoja rusifikācijas periods, kas, manuprāt, ir viens no spilgtākajiem „ienaidnieka” tēla iezīmētājiem Latvijas vēsturē. Uzspiežot cilvēkam un sabiedrība kaut ko viss, kas tiek panākts ir iekšēja pretošanās – ienaidnieka tēla izveide latviešu prātos. Starp etniski „savējiem” ienaidniekus varēja atrast, izmantojot 20. un 30. gadu parlamentāro cīņu pieredzi, kas no vienas puses simulēja parlamentāro debašu kultūru Latvijā, bet no otras puses, deva iespēju pilnveidot ienaidnieka tēlu un tā veidošanu.…
