Pēc Otrā pasaules kara mākslas dzīve būtiski mainījās. Tika izvirzītas striktas, konkrētas prasības jaunai, radošai metodei – sociālistiskajam reālismam. Īpaši grūtas bija pirmās desmitgades, kamēr tika aptvertas jaunās normas un atrasti mākslinieciski pareizie akcenti, kas ārēji tomēr nebūtu pretrunā ar oficiālajām prasībām. Šo prasību neievērošana būtiski ietekmēja labāko mākslinieku likteni. Darbu Mākslas akadēmijā vajadzēja pārtraukt Ģ.Eliasam, L.Svempam, J.Liepiņam, A.Apinim, u.c. Tika mainīta V.Purvīša iedibinātā akadēmijas darbnīcu sistēma, tā cenšoties pasargāt studentus no individuālas radošas attīstības, kas tika uzskatīta par kaitīgu, jo jaunajā valstī svarīgs bija kolektīvs darbs un moži uzmundrinoša mākslas didaktika. Mākslas darbi atkal sāka pildīt gadsimtos iedibinātās prasības – kalpot valdošajai varai. Māksliniekiem bija grūti pildīt jaunos noteikumus un saglabāt savas radošās pārliecības unikalitāti.
Mākslas akadēmijas rektors bija Oto Skulme (1889 – 1967), kuram grūtos politiskos apstākļos vajadzēja spēt saglabāt latviešu mākslas vērtīgas tradīcijas.
“Tagad vairāk nekā jebkad mūsu Mākslas akadēmijai jācenšas sagatavot jaunas dzīves celtniecībai un tās pilnveidošanai noderīgus māksliniekus, stiprus teorijā un profesionālās iemaņās, atjautīgus atcerēs un nenogurstošus jaunu izteiksmes līdzekļu meklētājus. Lai viņi skaidri apzinās savus pienākumus pret valsti un sabiedrību, būtu spējīgi godam turpināt vecāko paaudžu labāko, progresīvāko meistaru sniegumus mākslas, kultūras celšanā vēl augstākā pakāpē, radot sociāli nozīmīgus tematiskus mākslas darbus.”1…
