Viens no būtiskajiem dzīves jautājumiem, kas interesēja un interesē filozofus un ne tikai viņus, ir patiesības meklēšana. Domu gaitai, ko attīsta filozofija, ir daudz lielākas iespējas tuvoties patiesībai nekā tām pārdomām, kuras dzirdamas uz ielas. Tādēļ savā darbā vairāk pievēršu uzmanību tieši filozofu domām.
Filozofi brīdina, ka pareizāk būtu atzīt, ka neko nezini un ne par ko nevari būt drošs, nekā apgalvot, ka katru mirkli zini patiesību un saskati būtisko. Atzīšanās neziņā ved uz dziļāku patiesību nekā virspusēji apgalvojumi. Un tādā veidā arī es meklēju patiesību…
Pateikt vienā vārdā, kas ir patiesība, grūti. Tādēļ gribētos izskatīt dažādus filozofu uzskatus un tad, tādā veidā, precīzāk un labāk saprast patiesības vārda jēgu.
Tagad skaidrojošajās vārdnīcās ir rakstīts, ka patiesība ir izteikums, kas atbilst tam, kas objektīvi pastāv. Pastāv šādi patiesību veidi:
Faktu patiesības (zināšanas par lietu, parādību, notikumu esamību);
Loģiskās patiesības (izteikuma atbilstība īstenībai);
Likumu patiesības (zināšanas par dabas likumiem);
Ētiskās patiesības (atbilstība ētiskajām vērtībām).
Bet ko un kā runāja filozofi par patiesību agrāk?…
