Tomēr daļa pilsētiņas iedzīvotāju saprata, ka ikdienas dzīvē nav ievērojuši pa īstam savus mīļotos un pārmeta sev nevērību. Ikdienas pavadīšana tikai savās mājās izslēdza jebkādas socializēšanās iespējas ar apkārt dzīvojošajiem, citēju: “Šai galējā vientulībā, visbeidzot, neviens nevarēja cerēt uz kaimiņa palīdzību un ikkatrs palika viens ar savām raizēm.” Dzīvošana pamestībā un vientulības izjušana mainīja Orānas iedzīvotāju vērtību sistēmu, vērtību ieguva cilvēcīgums: “Tagad viņi zināja: ja ir kaut kas, pēc kā var vienmēr ilgoties un dažreiz iegūt, tad tas ir cilvēcīgais maigums.”
Gunāra Janovska romānā “Sōla” Artura Skujas situācija ir pilnīgi atšķirīga; Arturs ir devies trimdā, strādājot Vainratam piederošajā viesnīcā un tās apkārtnē, kur ilgas pēc savas dzimtās zemes bieži piemeklē puisi un rada viņā vientulību. Ciešanas raisa atmiņas, ko Arturs ir piedzīvojis laikā, kad bija Latvijā, G. Janovskis raksta: “Es nedrīkstēju skumt, mīļais bērns. Skumjas un atmiņas ir narkoze trimdinieka sirdij. Tās gan palīdz dzīvot, bet reizē arī nogremdē izmisuma atvaros.” B…
