Senās Romas iedzīvotāji kalpoja, ticēja un ziedoja dažādiem dieviem. Arī pati Roma un tās imperatori tika uzskatīti par dievišķiem. Dievu daudzums bija neierobežots, tomēr tie bija statiski, distancēti, tātad – nepārāk vērā ņemami, jo Romas reliģiskie strāvojumi bija pielīdzināmi vairāk māņticībai nekā godbijīgai attieksmei. Savā ziņā, ticība bija valsts noteikta, jo ar tās palīdzībuuzturēja valsts politisko kārtību sabiedrībā, kura bija garlaikota un tāpēc ļāvās orģijām un bakhanālijām, kas noveda Romu līdz pagrimumam, jo valsts kase tukšojās proporcionāli tautas pieprasījumam „maizi un izpriecas”.
Plašu uzplaukumu guva orientāliskie austrumu kulti. Īpaši sievietes ļāvās dažādu mistēriju norišu līdzdalībai, jo, kā teicis kāds prātnieks, sievietes netic,bet pilda savus rituālus. Daudzreiz šos kultus aizliedza, jo samazinājās naudas ziedojumu summa, ko saņēma valsts. Tomēr lielākās grūtības romiešiem sagādāja kristieši, kuri apdraudēja publisko kārtību, jo neatzina imperatora dievišķumu. Jau pats nosaukums „kristieši” nozīmēja tā cilvēka vārdu, kas bija Jūdejā cēlis sabiedriskas nekārtības.
Romiešus intriģēja kristiešu miers, kuru tie saglabāja pat tad, ja tos arēnā izbaroja plēsīgiem zvēriem. Tas bija par iemeslu kāpēc vēlāk arī daudzi romieši pievērsās kristietībai. Arī Romas sabrukuma iemeslu skaidroja ar kristietības ieviešanos, vēlāk – ar to, ka kristiešus vajāja….Tomēr galvenais sbrukuma iemesls bija ekonomikas nesakārtotība, valsts sankciju neobjektivitāte, izpildvaras korumpētība u.c. …
