Taču, jau lugas sākumā lasītājam tiek sniegts vēstījums par to, ka darbi, lai arī kādi tie būtu, nepaliek neatmaksāti. Lugas noslēgumā Makbets tiek nogalināts.
Mēs nevienu cilvēku nepazīstam līdz galam, lai gan arī pašiem mums labpatiktos domāt citādi.
„Diemžēl nav sejā lasāms, ko slēpj dvēsele.”
Manuprāt, Makbetu uz briesmu darbiem vairāk pamudināja viņa sieva nekā viņš pats, no brīva prāta gribētu kaut ko tādu darīt.
„Par daudz, par daudz tev dabā labsirdības, kas neļauj tev vistaisnāk iet pie mērķa. Tu labprāt būtu liels, tu neesi bez godkārības, tomēr trūkst vēl tev tās ļaunprātības, kas tur pieder klāt. Ko vēlies ļoti, to tu vēlies svēti; tev viltus netīk, tomēr vēlies iegūt, kas tev ir liegts.”
Manuprāt, īstā varaskāre un alkatība slēpjas tieši Makbeta sievā un viņa vīru izmanto kā ieroci, lai tiktu pie kārotajiem labumiem.
„Nes laipnību uz mēles, acī, rokā un izliecies kā nevainīga puķe, bet esi čūska, kas zem viņas slēpjas..”
Pats Makbets apzinās, ka dara šausmu darbus un pats sevi sāk par to nicināt,
„Šo darbu apzinoties, vēlos es, kaut neapzinātos pats sevis!”,
Tomēr turpina darīt to ko iesācis un to ko viņam sieva liek.
…
