Izlīst piens uz vecās koka grīdas, es apgāžu bļodu ar zemenēm un smiedamās nogāžos no krēsla. Visa pasaule griežas nevis ap savu, bet gan ap manu asi – centrā guļ smejoša būtne brūnu bizi un skatienu - dzidru kā ezers. Cilvēki skrien, meklē citus cilvēkus vai vienkārši meklē dzīvi, laimi un mieru. Es guļu visam pa vidu uz vecās, nekrāsotās dēļu grīdas savā Latgalē, savā Latvijā un smejos par to visu. Mana pasaule šorīt ir tepat, jo rīt es atkal došos prom. Man gaida mūžīgais ceļš, mani gaida nezināmais. Tāpat kā gaida mana Latgale ar nepasacītām ardievām uz lūpām. …
