Krājums kopumā likās man ļoti tuvs, jo arī manī bieži vien rodas vēlme dumpoties pret kādu iekārtu vai rīcību, kas apspiež vājākos vai arī stiprākos, labākos, atšķirīgos. Pateicoties krājumam, esmu iepazinusi Vizmas Belševicas dzeju, kā arī pašu autori. Manuprāt, ļoti precīzs ir I. Čaklās vērtējums: „Vizmai Belševicai vairāk nekā citām dzejniecēm piemīt ne tikai savdabīgs siltums, smalkums, bet arī suģestējošs personības dziļums, iekšējās redzes skarbums un spēks. Nezaudējot savā dzejā tās dzīves izjūtas priekšrocības, kas piemīt sievietei: intīms un intuitīvs kontakts ar dzīvību, mātes jūtas, īpaša cilvēcisko attiecību smalkuma izjūta, - Vizma Belševica dzejā nekad nekļūst naivi un sīki sievišķīga, to caurstrāvo lepnums un pasaules izjūtas vērienīgums, atbildības sajūta par sev uzticēto dzīvības un mākslas daļu.” Lasot krājumu, protams, radās vēlme arī vairāk uzzināt par pašu rakstnieces dzīvi. Jāatzīst, esmu pārsteigta, jo K. Elsbergs ir bijis rakstnieces dēls, kura dzeja piesaistījusi mani jau pirms vairākiem gadiem. Runājot par mūsdienām, laikam ejot, no krājuma “Gadu gredzeni” slavenās poēmas “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” piekritēju pulks nav mazinājies, un var pat runāt par tādu kā garīgu šā darba cienītāju fanu klubu. Darbs iecienīts gan vecu cilvēku, gan studentu vidū. Ārkārtīgi spēcīgi “sit” pa mūsdienu situāciju. Bija vienalga, vai tie būtu vācu krustneši ar savu mītu par kristietības nešanu pagānu tautām, vai komunisti ar savu mītu par brīvību, brālību un vienlīdzību. Var domāt, ka V. Belševica ir kā sirdsapziņa. Ne tikai literatūrā, bet tautai kopumā.…
