Viņi sasalst. Pilnīgi visi. Viņi redz tikai manu tukšo un vienaldzīgo skatienu. Jā, manas acis neizstaro neko, tās vienaldzībā un mūžīgā garlaicībā raugās pretī viņiem. Es nekad nenovēršu acis, varbūt tieši tas liek visiem sasalt?
Jau tūkstošo reizi, kad paeju garām, viens no viņiem salst, bet tomēr neesmu pie tā pieradis. Kaut gan mani tas ne mazākajā mērā neinteresē. Nē, viņi nesasalst tiešā nozīmē, viņi nesastingst. Es redzu, ka sasalst skatiens, jūtu, ka viņiem sirdī iezogas neredzēts aukstums. Tas tāpēc, ka tieši mana sirds ir auksta un nejūtīga, un cilvēki, kas nāk man pretī, to jūt. Es skatos uz tukšumu kā uz pilnību, es negribu just neko citu, tikai vienaldzību. …
