-
Latvijas drošības politika. NATO konteksts
Drošība ir starptautiskās politikas nozare, kurā pastāv visdaudzveidīgākais definējumu klāsts. Drošības koncepts ir viens no senākajiem un attīstītākajiem konceptiem starptautiskajā politikā. Tomēr pastāv zināma vienprātība drošības pamatdefinīcijas jautājumā, un drošības politiku būtībā varam definēt sekojoši : „Drošība ir stāvoklis bez draudiem, valsts un sabiedrības spēja saglabāt savu neatkarīgu identitāti, kā arī funkcionāla vienotība attiecībā pret pārmaiņām, kuras tiek uztvertas kā naidīgas.”1
Drošības problēmas pamatā ir jautājums – kā izdzīvot? Atbildes gūšanā ir nepieciešama pamatinformācija, proti, kas grib izdzīvot, kas apdraud attiecīgā elementa pastāvēšanu, kādi līdzekļi ir apdraudētā elementa rīcībā, kāda ir apkārtējā vide, kurā būtu jāatrisina drošības problēma – kopumā šī informācija veido drošības kodolu.
Pastāv uzskats, ka līdz ar aukstā kara beigām galvenais drošības objekts un subjekts bija valsts. Pēc aukstā kara beigām radās jautājums, kas tad īsti ir jāaizsargā un kas apdraud drošību. Pamatots jautājums bija, vai iespējams analizēt drošību tā, kā to darīja līdz 1991. gadam. Starptautiskās sistēmas struktūra, kas noteica drošības teorijas praktisku lietošanu šajā laika periodā, bija sabrukusi. Daudzas no starptautiskajām organizācijām, kas asociējās ar auksto karu, pārdefinēja savus mērķus. Pēc aukstā kara beigām drošībai kā konceptam parādījās plašāka nozīme, kas ietvēra sevī jaunas drošības dimensijas – papildus militārai un politiskai drošības izpratnei, veidojās ekonomiskā, sociālā un vides drošības izpratne. …
Drošība un ar to saistītie jautājumi jau pirms daudziem gadsimtiem ir bijusi svarīga tēma gan individuālā, gan valstiskā, gan arī starptautiskā līmenī. Laika gaitā mainās vienīgi apdraudējuma veidi un izpausmes formas, kas pieprasa adekvātus rīkus drošības nodrošināšanai. Drošība ir noteicošais faktors, lai indivīds, valsts un starptautiskā sabiedrība spētu attīstīt savu politiku ilgtermiņa perspektīvā. Nereaģējot uz draudiem ar atbilstošu drošības politikas izstrādi, valsts var zaudēt savu suverenitāti. Latvija izcīnījusi milzīgu cīņu ceļā uz neatkarības atgūšanu. Kopš neatkarības atgūšanas ir veikts smags attīstības ceļš, kur krasas izmaiņas ir vērojamas arī drošības politikas jautājumos. Līdz ar to darbā mēs aplūkosim Latvijas drošības politikas jautājumus Ziemeļatlantijas Līguma Organizācijas (NATO) kontekstā. Darbā uzmanību vērsīsim nevis uz drošības politikas aspektiem valsts iekšienē, bet gan uz drošības politikas jautājumiem, kas saistās vairāk ar ārpolitiku, starptautisko arēnu. Darba mērķis ir aplūkot Latvijas drošības politiku NATO kontekstā, identificējot tos potenciālos riskus jeb izaicinājumus, ar kādiem Latvija var saskarties, esot NATO sastāvā. Mērķa sasniegšanai mūsu uzdevums ir aplūkot un izprast drošības politikas jēdzienu un tā nozīmi starptautiskā arēnā, aplūkot Latvijas drošības politikas mērķu pārstrukturizāciju, kļūstot par NATO dalībvalsti. Kā arī aplūkosim ieguvumus un potenciālos izaicinājumus, riskus, kas saistīti ar dalību NATO. Darbā izvirzīta sekojoša hipotēze: integrējoties NATO Latvija drošības politikas aspektā kļuvusi neatgriezeniski atkarīga no konkrētās organizācijas, kas nes tai kā ieguvumus, tā riskus, kur viens no lielākajiem izaicinājumiem Latvijai ir spēja sekmīgi manevrēt starp tādiem nozīmīgiem spēlētājiem starptautiskā arēnā kā NATO, ASV un arī ES paužot savu nostāju ar drošību saistītos jautājumos.
