Nepiekrītu autora viedoklim, ka Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas valstīm ( NATO) vajadzētu izvairīties iejaukties valstu konfliktos. Konfliktu rezultātā lielākais zaudētājs vienmēr ir tauta, gan upuru, gan materiālo resursu ziņā, un attiecīgi tauta nav tā, kas lūdz izvēlētos tautas līderus iesaistīties karā. Tie parasti ir teritoriāli vai politiski konflikti, kuru iniciatori ir augstākā amatā esošās personas. Tādēļ, manuprāt, ārējā iesaistīšanās ir noteikti nepieciešama, jā, tai jābūt korektai un savlaicīgai, lai novērstu konflikta attīstību līdz kara stāvoklim.
Grāmata tiek noslēgta uzsverot sociologa darba nozīmīgumu - “socioloģijas uzdevums ir pārliecināties, lai izvēles brīvība būtu patiesa un tāda tā arī paliktu, tādējādi pagarinot cilvēcības mūža ilgumu ”. Darbs kopumā ir viegli uztverams, jo skaidro mūsdienu sabiedrības procesus ( nestabilitāti, laika nozīmību, neziņu, cilvēku elastīgo pieeju lietām utt.) ar salīdzinājumiem un piemēriem kā bija pagātnē – modernitātes pirmsākumos un kas mainījās pārejot uz plūstošo modernitāti. Grāmatas aktualitāte 17. gadā pēc tās pirmās publicēšanās nav mazinājusies, gluži otrādi, daži no minētajiem procesiem, piemēram, darbu novilcināšana, tieši šobrīd ir sabiedrībā aktualizētie jautājumi. Plūstoša, neparedzama, grūti kontrolējama, viegli iespaidojama – tas viss ir tik raksturīgs sabiedrībai, kurā dzīvojam.
…
