Ja nāvi un mirstību apskata filosofiski, tad tā nav ne cilvēka zaudēšana, ne ķermeņa sapūšana, ne kremēšana u.t.t.. Filosofijā, dažās reliģijās un mistikā nāve ir dvēseles un ķermeņa apvienošanās kopēgā veselumā un spēkā, dvēseles pārceļošana no viena ķermeņa otrā, iemiesošanās augos, dzīvesvietas maiņa uz debesīm vai elli, atkarībā pēc grēku smaguma un vai cilvēks tos nožēlo.
Šajā darbā nāve un mirstība ir apskatīti kā dabisks process. Tiek apskatīta atieksme pret nāvi, miršanas posmi un amocionālie pārdzīvojumi tajos.
Visparastākās analoģijas ir – nāves saistīšana ar miegu. Daudzu gadsimtu kultūrā un literatūrā, kā arī mūsu ikdienas leksikā un domāšanā, mēs sakam, ka miršana ir kaut kas līdzīgs aizmigšanai. Sadzīvē mēs bieži lietojam izteicienu iemidzināt. Interesanti cik daudz var pateikt ar vienu vārdu un cik daudz tam ie nozīmju: anesteziologs iemidzina pacientu, lai sagatavotu operācijai, eitanāzija, lai neārstējami slima cilvēka nāvi padarītu bezsāpīgāku un ātrāku, sava mājdzīvnieciņa vešana pie veterinārārsta, lai iemidzinātu, un … bērniņa iemidzināšana saldam miedziņam un sapnīšiem naktī.…
