Latviešu literāts Apsīšu Jēkabs (īstajā vārdā Jānis Jaunzemis, dzimis 1858. gada 8.decembrī Lizuma pagasta Kalaņģos , miris 1929.gada jūnijā).Dzimis saimnieka un skolotāja ģimenē. No tēva apguvis pirmās zināšanas un reliģiozu ievirzi. Mācījies Velēnas draudzes skolā un Cēsu apriņķa skolā. Strādājis par skolotāja (tēva) palīgu Sinoles pagastskolā un Velēnas draudzes skolā. 1878.gadā iestājies J.Cimzes skolotāju semināra pēdējā klasē Valkā. 1879.gadā to beidzis, iegūdams skolas skolotāja tiesības. Strādā par palīgskolotāju Rūjienas draudzes skolā .Bijis skolotājs Kokmuižas pagastskolā Valmieras tuvumā, kur sacerējis savus labākos darbus. No 1893.gada strādājis par skolotāju Vecgulbenes draudzes skolā, bet 1900.gadā pārcēlies uz Rīgu. Apsīšu Jēkabs bijis skolotājs Jāņa baznīcas meiteņu skolā, neilgu laiku strādājis par Rīgas pilsētas 1. bibliotēkas vadītāju, kā arī bijis baznīcas laikraksta nodaļas vadītājs. No 1916.gada ticības mācības un latviešu valodas skolotājs vairākās Rīgas vidējās mācību iestādēs. Apsīšu Jēkabs ieguvis reālistiskā stāsta nodibinātāja vārdu. Apsīšu Jēkabs latviešu literatūrā pārstāv ētiskā reālisma strāvojumu, kur ētiskums tiek izvirzīts kā cilvēka galvenais vērtību kritērijs. Kā pirmais starp latviešu rakstniekiem viņš jau ar samērā labi izkoptiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem ir daudzveidīgi atsedzis pagājušā gadsimta 70.-80. gadu Latvijas zemnieku dzīvi un ar spilgtu, vienreizīgu mākslas tēlu palīdzību parādījis lauku darba cilvēku mokpilno ikdienu un mūža drūmo nobeigumu.
…
