20. gadsimta vidū kopā ar populāro mūziku, kino un medijiem arī sporta sacensības veidoja jēdzienu “masu kultūra”. Sportu kā masu kultūras sastāvdaļu raksturo vairākas pazīmes. Sporta sacensībām visā pasaulē seko miljoniem cilvēku. Olimpiskās spēles ir ne tikai pasākums, kas vienkopus sasauc cilvēkus no rekordliela valstu skaita, bet ir arī komerciāli viens no grandiozākajiem projektiem.
No veiksmīgāko sportistu vidus rodas līdzjutēju elki, kuriem neveiksmju sēriju laikā joprojām tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā tā brīža veiksminiekiem. Sportistus kā reklāmas tēlus izmanto ne tikai sporta inventāra ražotāji, bet arī kompānijas, kurām ar sporta aktivitātēm nav nekāda sakara (Coca-Cola, Pepsi). Arī Latvijā mēs esam saskārušies ar šādu situāciju, kad populārais hokejists Sandis Ozoliņš aicināja pašvaldības vēlēšanās balsot par noteiktu partiju. Gandrīz visu populārāko sportistu līgumos ar darba devējiem ir atrunāti viņu pienākumi pret medijiem. Kāda futbola kluba fanus var sastapt ne tikai tā mājvietā, bet visā pasaulē.
Sportu par masu kultūras sastāvdaļu ir padarījušas mediju piedāvātās iespējas. Attīstoties tehnoloģijām, izmantojot satelīttehniku, elektroniskie mediji spēj nodrošināt sacensību tiešraides no jebkuras vietas. Pieejamās informācijas apjoms un dažādība veido priekšnoteikumus tam, lai masu cilvēka apziņā vienlīdz svarīgi būtu tādi notikumi kā jaunas cepures iegādāšanās un partijas kongress, prezidenta vizīte vai brauciens trolejbusā. Tad kāpēc sporta līdzjutējam savas iemīļotās komandas spēle nevarētu šķist daudz svarīgāka pat par vēlēšanām?…
