Annas Sakses poētiskās pasakas par ziediem pirmoreiz publicētas 1966. gadā, krietns laiks jau pagājis, bet šīs pasaciņas joprojām iejūsmo gan lielu, gan mazu. Katram ziediņam rakstniece spējusi rast savas rakstura iezīmes, savu stāstu, liela daļa no tiem smeldzīgi un skumji, bet tajā pat laikā gaišas noskaņas pavadīti. Šīs pasakas glabā arī manas bērnības izjūtas, tādēļ izvēlējos analīzei vienu no šīs autores pasakām - „Pienenīti”. Tas ir skumjš stāsts par nepiepildītas mīlestības ilgām, salauztas sirds sāpēm, jaunības aizrautību, par kaisli un vientulību.
Otrs analizējamais darbs ir Imanta Ziedoņa „Dzeltenā pasaka”, to izvēlējos mākslinieciskās savdabības un novatorisma dēļ. Pasaka pirmoreiz izdota krājumā „Krāsainās pasakas” 1973. gadā. Ziedoņa darbs saista ar brīvo asociāciju plūdumu, netradicionāliem salīdzinājumiem un noskaņu veidošanas mākslu. …
