Ekonomikas pamatlicēji

1936.gadā Dž. M. Keinss izdod grāmatu ,,Nodarbinātības, procentu un naudas vispārējā teorija".
Pēc Keinsa domām ekonomikas lejupslīdes un krīzes cēloņi ir nevis ārējie faktori, kā to pieņēma klasiķi, bet gan tas, ka savlaicīgi un sinhroni netiek pieņemti nepieciešamie ekonomiskie lēmumi, it īpaši attiecībā uz uzkrājumiem un investīcijām. Tāpēc Keinss aizstāvēja viedokli, ka lai izkļūtu no ekonomiskās krīzes, valstij vajag iejaukties ekonomikā, regulējot produkcijas izlaides un nodarbinātības līmeni.
1942.gadā Keinsam tika piešķirts pēra tituls (barons). Viņš bija Ekonometriskas sabiedrības prezidents (1944-1945).
Keinss pierādīja, ka, savienojot tirgus mehānismu un valstij palīdzot novērst tirgus nepilnības, ekonomika var attīstīties sekmīgāk. Viņš arī bija viens no pirmajiem, kas mēģināja izskaidrot ekonomiskās depresijas cēloņus un ekonomiskās krīzes mehānismu.
Džons Meinards Keinss miris 1946. gadā no miokarda infarkta. Tika apglabāts Vestminsterā.

Merkantilisms
Merkantilisms (itāļu: mercante - tirgotājs) ir ekonomikas teorijas un politikas virziens, kura pamatā ir uzskats, ka valstij jāiejaucas saimnieciskajā dzīvē, lai panāktu lielāku naudas uzkrājumu. Daži zinātnieki uzskata, ka merkantilisms ir sinonīms kapitālismam vai vismaz tā apakšnozare, kamēr citi to uzskata par atsevišķu ekonomisku sistēmu. Merkantilisti atbalstīja starptautiskās tirdzniecības ierobežojumus lai aizkavētu bezdarba pieaugumu un kapitāla zudumus importa apdraudētajās nozares.
Merkantilisms parādījās 17. gadsimta otrajā pusē līdz ar centralizēto valstu izveidošanos. Merkantiliskās ekonomikas pamatbūtība ir idejā, ka, lai sasniegtu uzplaukumu, valstij aktīvi ir jāiejaucas un jāvirza ekonomiskie procesi par labu visai sabiedrībai. Nosaukumu radījis ekonomikas teorētiķis Ādams Smits. Visspilgtāk merkantilisms izpaudās Austrijā, Francijā, Prūsijā
…