-
Salīdzinājumi, metaforas un personifikācijas Aleksandra Čaka dzejoļu krājumā "Savādais gaidītājs"
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Aleksandra Čaka biogrāfija | 4 |
| 2. | Tēlnieciskās izteiksmes līdzekļi | 5 |
| 2.1. | Metafora | 5 |
| 2.2. | Salīdzinājumi | 6 |
| 2.3. | Personifikācija | 7 |
| 3. | Tēlnieciskās izteiksmes līdzekļi A. Čaka dzejā | 8 |
| 3.1. | Salīdzinājumi A. Čaka dzejoļu krājumā „Savādais gaidītājs’ | 8 |
| 3.2. | Metaforas A. Čaka dzejoļu krājumā „Savādais gaidītājs’’ | 12 |
| 3.3. | Personifikācijas A. Čaka dzejoļu krājumā „Savādais gaidītājs’’ | 15 |
| Secinājumi | 18 | |
| Izmantotā literatūra | 19 | |
| Pielikumi | 20 |
Mans mērķis - izzināt A. Čaka dzeju un tajā izmantotās makslinieciskās izteiksmes līdzekļūs. Tas ,manuprāt, ir aktuāli, jo autora dzeja ir par Rīgu ,kas daudziem , arī man, ir ļoti īpaša un nozīmīga.
.1.Aleksandra Čaka biogrāfija.
Dzejnieks, prozaiķis Aleksandrs Čaks (īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis) dzimis Rīgā 1901.gada 27.oktobrī drēbnieka ģimenē. Viņa dzejā galvenā tēma bija pilsēta. Viņš mācās Aleksandra ģimnāzijā Rīgā un 1915.gadā, kad skolu evakuē, seko seko tai uz Igauniju un Krieviju. 1918.gadā Čaks Maskavā sāk studēt medicīnu, bet pēc gada ir armijas sanitārs un vairākkārt cīnās blakus latviešu strēlniekiem. Latvijā Čaks atgriežas 1922.gadā un pēc diviem gadiem atsāk medicīnas studijas Latvijas Universitātē. 1925.gadā viņš sāk strādāt Drabešu pamatskolā pie Cēsīm un pārtrauc studijas; 1928.gadā izbeidz arī skolotāja darbu.
Čaks atgriežas Rīgā, publicē dzejoļus, nodibina apgādu „Seši” un izdod žurnālu „Jauno Lira”; vēlāk iesaistās mākslinieku grupās „Zaļā Vārna” un „Trauksme”. Viņam iznāk vairāki dzejoļu krājumi; viņš raksta literatūrkritiskus rakstus un teātra recenzijas. Čaks ir izcilākais 20. gadsimta 20.-30. gadu latviešu dzejas reformētājs, radījis gan modernistiskus dzejoļus par dažādām Rīgas nomalēm un tipāžiem, gan latviešu strēlnieku epu “Mūžības skartie”, kas apbalvots ar Annas Brigaderes prēmiju (1940).…
Cilveku dzīve bieži vien aizrit steigā – mācībās, darbā, sastrēgumos. Visi ir tik aizņemti, ka pat nepamanam to, kas notiek apkārt. Tieši tāpēc izvēlējos rakstīt par Aleksandru Čaku dzeju. Viņš, būdams īstens pilsētnieks, ir pratis aprakstīt Rīgu kā neviens cits. A. Čaku dēvē par pilsētas dzejnieku, urbānistu, bet viņa „paradīze” tomēr ir pilsētas nomale, un tikpat dziļi kā Rīgu un vēl smeldzīgāk Čaks mīl zemi un dabu. Rīga ir viņa pasaule. Būdams ass novērotājs un apdāvināts ar eksravagantu iztēli, Čaks ielu ainās rod iedvesmu un gleznainumu, bet pilsētas attēlam viņš pašķir dzejas burvību un tajā atklāj savu pasaules skatījumu – to, cik daudzveidīgu un krāsainu viņš redz dzīvi, cik svarīgs viņam ir šķietami nesvarīgais un neskaistais, cik vientuļš un tomēr bagāts ir cilvēks. Savā darbā pētīšu tadu mākslieciskās izteiksmes līdzekļu kā salīdzinājuma, metaforas un personifikācijas izmantojumu A.Čaka dzejoļu krājumā „Savādais gaidītājs”.
