Vissirmākajā senatnē valdošais izturēšanās akts attiecībā pret svešiem, pret «viņiem», šķiet, bija pārcelšanās tālāk no viņiem. Etniskās, valodas, kultūras kopības, kā arī krasas šķirtnes veidošanās sākās līdz ar to, ka vairs nevarēja vienkārši aiziet, pārcelties. Arheologi redz, ka, jo tālāk aizvirzāmies pagātnes dzīlēs, jo grandiozāki ir izvietošanās mērogi. Cilvēki, kaut kā dzīti, ne tikai kājām veica milzīgus attālumus; viņi uz plostiem peldēja pa dižu upju straumēm, pat vairāk, atdevās neizzinātu jūru un okeānu straumju varai, kur daudzi gāja bojā, citus iznesa krastā. Un jau pats sugas «sapratīgais cilvēks» (Homo sapieris) izplatības fakts visos četros dzīvei piemērotajos kontinentos, arhipelāgos un izolētajās salās kādu 10—15 tūkstošu gadu laikā neliecina tik daudz par šās sugas vairošanās spēju, cik par kaut kādas iekšējas atsperes darbību, kura izsvaidījusi cilvēkus pa mūsu planētas virsmu. Šī atspere, bez šaubām, bija savstarpējā atgrūšanās. Savstarpējā etniskā un kultūras pievilkšanās un saliedēšanās bija ievērojami augstāka sevis pretstatīšanas «viņiem» pakāpe. Ja nerunājam par avangarda grupām, kuras kādreiz izvietošanās procesā aizceļoja īpaši tālu un atrāvās no visām sev līdzīgām, tad vēstures ritējumā tās visā dziļumā, kur spēj iesniegties zinātnes skats, uz Zemes nav bijis un nav nevienas pilnīgi no kaimiņiem izolētas cilts vai tautas. Pie tam jāievēro ne tikai pozitīvās attiecības…
