Manuprāt, Juhanu bija piemeklējušas šis pašas sajūtas, kas kļuva par cēloni viņa nāvei. Viņš nojauta, ka ar viņa veselību nav lāgā, tādēļ vilcinājās iet pie ārsta. Varbūt tās bija bailes, bet varbūt viņš saprata, ka Igaunijā vairs neatgriezīsies un dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Šī bezcerības, vientulības sajūta atņēma Juhanam vēlmi cīnīties. Viņš padevās nāvei, taču viņa cerība atgriezties mājās nezuda. Viņš lūdza Arturam viņa pelnus izkaisīt Domkalnā. Kad Arturs saņēma igauņa pelnus, atzina, ka īpaši nepārdzīvo par Juhana nāvi, neskatoties uz to, ka viņš bija cilvēks, ar kuru Arturam uz salas bija vienas no tuvākajām attiecībām. Vai Arturs jebkad būs laimīgs? Diez vai. Viņš gluži kā Juhans par daudz rokas pagātnē, sēro par aizgājušo. Manuprāt, lielākā daļa cilvēku, kuri bijuši trimdā, mirst nelaimīgi, jo pārāk daudz dzīvē cietuši no citu lēmumiem.…
