Vēstītājā folklorā liela loma ir teicējam. Atkarībā no teicēja interpretācijas, intonācijas un žestiem stāstāmais var iegūt dažādas spilgtas nianses, kas rakstītā tekstā nebūtu pamanāmas. Tāpat teicēja viena un tā pati stāstītā pasaka vai teika nebūs tieši tāda pati, jo katru reizi tā tiek stāstīta no jauna, kas nozīme, ka cita ir arī interpretācija, intonācija un mainīties var arī teksts.
Pasakas
Vēstītājas folkloras žanrus varētu iedalīt divās grupās: tādi, kuriem klausītājs tic, t. i., savā ziņā realitātes atspoguļotājiem, un tādi, kuriem ne stāstītājs, ne klausītājs netic un kas veic vairāk izklaidējošu funkciju.
Vērtējot pēc šādiem kritērijiem, pasakām ir izteikta izklaidējoša funkcija un ne klausītājs, ne stāstītājs pasakām netic pilnā nopietnībā, kā tas ir, piemēram, ar nostāstiem. Pasakām raksturīgi ir brīnumi, neticamas lietas, arī fantastika. Tajās ir maz neiespējamā, kas pasakas padara par vienu no interesantākajiem vēstītājas folkloras, arī - literārajiem žanriem. Mūsdienās pasakas vairāk tiek stāstītas bērniem, un nereti arī uzskatīts, ka bērni ir pasaku īstākā mērķauditorija. Taču pasaku stāstīšanā un uzklausīšanā agrāk piedalījušies ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. …
