Protams, speciālisti meklēja aizstāvību tiesā. Pati tiesāšanās arī bija interesanta – Jelgavā abas tiesas šoferi zaudēja, Augstākajā tiesā -uzvarēja — tātad Jelgavas tiesa nebija pareizi piemērojusi likumdošanu. Katrā ziņā šo cīņu salona bijušie darbinieki gala rezultātā ir uzvarējuši un ir noticis svarīgs precedents — tiesa ir nospriedusi, ka darbiniekiem bija faktiski visu laiku darba tiesiskās attiecības, ka licenci nevar nodot citai personai.
Tādas darba attiecības, kādas JAP atbalsta, nav faktiski pieļaujamas. Darba inspekcija saka, ja darba līguma nav — tātad tā nav viņu kompetence. No otras puses, viņiem ir uzdevums izvērtēt, vai ir darba tiesiskās attiecības vai nav! Likumā ir noteiktas pazīmes, kas ir atalgošana, darba kārtība, vienvārdsakot — darba tiesiskās attiecības. Tāpat ir noteikts, kas ir uzņēmējs — tā ir persona, kas darbojas uz savu risku. Šoferiem ir jāpilda JAP vadības dotie uzdevumi — ir rentabli maršruti un nerentabli maršruti, un šoferiem ir jābrauc kā viens, tā otrs. Šoferiem jābrauc konkrētā maršrutā, konkrētā laikā. Vai viņš ir uzņēmējs? Nē, un tiesā šoferi to pierādīja! Kāpēc sabiedrībai par saviem nodokļiem ir jāuztur institūcijas, kas nevar vai nemāk pildīt savus darba pienākumus? Tas ir jautājums, ko uzdod sašutušie šoferi.
Šoferi gribēja slēgt darba līgumus ar JAP, jo faktiski visus šos gadus, kad bija nomnieki, šoferi ar JAP bija darba attiecībās. Šoferus arī neapmierināja situācija, kad gadiem nācās strādāt bez atvaļinājuma, sociālajām garantijām. Kā nomniekiem viņiem vajadzēja ievērot visus noteikumus, stingri ievērot autobusa kursēšanas grafiku — pat kādā izskatā nāca uz darbu. …
