Par Jauno laiku filozofijas sākumu parasti uzskata Frānsisa Bēkona un Renē Dekarta darbību.
Pieci faktori bija īpaši svarīgi Jauno laiku filozofiskās domas attīstībā. Pirmkārt, lielie geogrāfiskie atklājumi deva cilvēkiem gluži jaunas zināšanas par pasauli, kurā tie dzīvo. Pasaule izrādījās liela, un to apdzīvoja ļoti dažādas tautas, kurām bija dažādas valodas, kultūras un religijas. Geogrāfiskajiem atklājumiem līdzi nāca lielas saimnieciskas pārmaiņas un jaunu politisku spēku attīstība (Spānija, Portugāle, Venēcija u.c.). Otrkārt, lielie astronomiskie atklājumi (Koperniks, Galilejs) deva jaunus uzskatus par cilvēka vietu Visumā. Zeme ar cilvēkiem vairs neatradās Visuma centrā, bet bija tikai viena no planētām. Visumā valdīja negrozāmas likumības, bet tām vairs nebija īpaša sakara ar agrāko teleologisko domāšanu. Likumības varēja izteikt matemātiskā veidā un izpētīt. Treškārt, radās senatnes pētniecība, kas nāca gan ar reformāciju, gan renesansi. Cilvēki studēja senās valodas (grieķu, ebreju), pētīja manuskriptus, interesējās par senatnes pieminekļiem. Tas viss deva daudz plašāku vēstures izpratni un izjūtu. …
