„Mindaug- viltniek un slepu kāvēj, trejdeviņi joda lāsti spiedīs tavu kamiesi! Tu mirdams mirsi pats no sava dunča! Un ti būs tavi dēli, kas mirs no tava dunča!! Un, kad tu būsi miris, nekas no tevis pāri nepaliks kā vien bēdas, kas vaimanās aiz tevis!”
„Jūs, runājat it kā nepazītu Mindaugu. Vai tas nebija viņš, kas lika nokaut savus brāļus, lai paņemtu viņu novadus? Un vai tas nebija Mindaugs, kas vienu pēc otra nobeidza savus radus un tuviniekus, no kuru zemēm tagad sastādās viņa valsts? Ak, jā, jūs labi zināt, ka tās galvas, kas ilgāk atceras, - tās drīzāk krīt!”
„Diezgan! Tagad jūs dzirdējāt, ļaudis, no šī jaunekļa paša mutes dzirdējāt, ko viņš grib: mūs nodot rusiem un tatāriem. Tāpēc viņam saku: jaunekli- tu, kas reiz biji mans dēls, ej un pasteidzies, jo, ja vēl pēc trim dienām tava kāja būs uz šīs zemes, tad arī tava galva te paliks! – es gādāšu, vīri, ka jums izaugs karalis, kas būs manis cienīgs! Tas būs Repiķis, mans dēls, kas mani nepametīs kaunā.”…
