Ar šo krājumu Čaks noslēdz savas daiļrades sākumposmu . Aiz muguras paliek mācelķa gadi ; ir atrasta sava balss un savs stils , mūsu priekšā nostājies dzejnieks urbābists - brīžam šokējošs , brīžam grūtsirdīgi smeldzīgs tinas vieglās skumjās un vientulības sāpēs . Krājuma pirmajās nodaļās uzskatāmi izpaužas viņa stihija - gleznot dzimtās pilsētas centru un nomali , Rīgu ; apdziedāt ielas , kioskus , raibās izkārtnes - savus pirmos gleznu salonus , afišas , ūdensnoteku caurules un saldējumu .
Hiperbolas un salīdzinājumi kļūst par Čaka iemīļotiem izteiksmes līdzekļiem . Tāpat dzejnieks bieži estetizē neglīto ( piem., netīrumus renstelēs) . Viņš ķircina pilsoņus un pārsmalkos snobus , protestē pret literatūras bālasinību un idilliskumu , uzsvērdams , ka dzejā jāienāk dzīvajai dzīvei bez izpušķojumiem .
Aleksandra Čaka dzejā (ap 30. gadu) viscaur vibrē šī savstarpējā konflikta spriedze un atbalsis . " Sociāldzīves kritika " visuzskatāmāk izpaužas ceturtās un piektās nodaļas dzejoļos , kuros A.Čaks rāda mazo cilvēku posta pilno dzīvi :
"Zābaku maestro un viņa sunītis",
"Mūslaiku Homērs",
"Leijerkastnieks" .…
