Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 20.12.2012.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 2 vienības
Atsauces: Ir
Laikposms: 2011. - 2015. g.
  • Konspekts 'Reklāma', 1.
  • Konspekts 'Reklāma', 2.
  • Konspekts 'Reklāma', 3.
  • Konspekts 'Reklāma', 4.
Darba fragmentsAizvērt

Jau pieminēju, ka mediji ir viens no ieročiem, kas uzrunā sabiedrību. Man pašai šī, tā sauktā „iespaidošana”, liekas un izklausās ļoti negatīva, bet, kā jau teicu, mediju galvenais uzdevums un pienākums ir informēt šo sabiedrību. Žurnālistam informācija ir no sākuma jāiegūst. Tāpēc rodas jautājums par ziņām, kas ir valstiskā līmenī, vai valstij ir pienākums sniegt ziņas medijiem? Protams, ka ir, bet arī šeit ir saskatāmas problēmas. „Šī tēma mūsdienās kļūst arvien aktuālāka, jo, pieaugot tehnoloģisko līdzekļu iespējām un informācijas aprites intensitātei, žurnālista loma sabiedrībā palielinās, bet valsts pārvaldē vērojama slepenības pieauguma tendence (..).” Es rakstīju, ka, protams, valstij ir jāsniedz informācija, bet, kur tad paliek vārda brīvība? Taču šajā kontekstā ir tā, ka valsts vīri pilda savu amatu un kamēr viņi ir darba laikā, viņiem ir jāsniedz atbildes, jo tas ir sabiedrības interesēs un mēs esam demokrātiska valsts. Protams, izšķir gadījumus, kuros likums nosaka citādāk, piemēram, ierobežotas pieejamības informācija.
Vārda brīvība, tai skaitā, arī informācijas saņemšana un izplatīšana, savu uzskatu paušana, ir pieejama un atļauta visiem, taču šīs tiesības var ierobežot tikai ar likumu, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Autora komentārsAtvērt
Atlants