Mājas – sākotnēji alas, zaru būdiņas, tad no koka baļķiem celtas mājas, tagad koka, ķieģeļu, mūra mājas, dzīvokļi, lauku sētas… Jā, arī mājas ir mainījušās līdz ar laiku.
Mājas – vieta, kur būtu kopā ar ģimeni, tava dzīves vieta, atpūtas vieta, miers, patvērums…Ikvienam tās kaut ko nozīmē.
‘Par mājām ir rakstīti stāsti, romāni, dzeja… Bieži tās tēlo kā simbolu. E. Virza savā darbā “Straumēni” mājas tēlo kā mūžības simbolu: “Mūžīga ir ne tikai dzeja un augsti debesīs ieaudzis tornis, bet mūžīgi ir arī ēka un valsts, par kurām nomodā stāv rūpīga saimnieka acs.” A. Brigadere savā pasaku lugā “Sprīdītis” mājas tēlo kā laimīgāko vietu uz zemes, bet Rainis “Dagdas skiču burtnīcām” – “Uz mājām” mājas tēlo kā vietu, kur ir miers.
Arī manā dzīvē mājām ir liela nozīme, tāpēc arī izvēlējos rakstīt par māju nozīmi latviešu literatūrā.
Mēs katrs sakāmies ar savu māju. Esam sākušies vēl pirms mūsu fiziskās piedzimšanas, jo kāds ilgi jau ir mūs gaidījis. Sagatavojies uzņemt savā vidū tieši mūs. Mēs ienākam vidē, kurā nu piederēs mums, tāpat kā mēs piederēsim tai.
Normālā vidē latvietim allaž ir bijusi sava māja. Nevis pārguļama vieta, bet māja, kur katram ir savs darbs, pienākums un svētki, kur katra lieta iekļaujas mājas ritumā mierīgi, nesteidzīgi un ar pilna pašcieņas – latvietis savas mājas durvis never ar kāju, ar cieņu izturas pret to kaut vismazāko vērtību. Katrai mājai ir sava smarža. Pēc vaska, ķimenēm, putekļiem, grāmatām, tabakas……
