”Liena atgriezās jūrmalā, taču dzīvot ilgi tur nespēja. Aukstums un tukšums Lienai lika justies vientuļai, tādēļ viņa atgriezās Irbēnos. Pēc atgriešanās viņa bija ļoti izmainījusies: „Viņa glaudīja Lienas kuplos, tumšbrūnos, bet tagad drusku nekoptos matus un bālos vaigus, kuros bij asaras izgrauzušas gandrīz pastāvīgus ceļus.”. Viņa izmainījās ne vien izskatā, bet arī uzvedībā: „viņas daba pavisam pārvērtusies un kļuvusi tāda kā tagad: vienaldzīga, gandrīz arī neatminīga, nopietna un klusa. Nedz viņa vairs bēdājās, nedz arī par savām bēdām runāja, bet sēdēja vien veselām stundām, it kā kaut ko domādama un tomēr domāt neko nedomāja”. Liena Kaspara pazušanas dēļ sajuka prātā, jo viņu to neizmērojami mīlēja, un tā arī nav zināms vai nejauši, vai pašas vainas dēļ viņa gāja traģiski bojā.
Lai gan pēc būtības idealizētais tēls Liena bija stipra sieviete, pēc tik lieliem pārdzīvojumiem viņa sabruka un viņas prāts sajaucās. Visas šīs nelaimes Lienu noveda nāvē, jo šī skaistā dvēsele, lai gan uz brīdi atrada sev dvēseles radinieku, palika pasaules nesaprasta. Var jau domāt, ka ļaunums uzveica spēcīgā rakstura sievieti, tomēr arī nelabvēļi nepalika apmierināti un pēc Lienas nāves palika meitiņa Anniņa. Viņai bija tāda pati labsirdība, sirsnība un mīlestība kā viņas mātei.
…
