Vide ir abstrakta, absurda dramaturgi minimizē vietas nozīmi. Būtnes pārvietojas nesaprotamā, šķietami tukšā sfērā. Absurda luga neveido dabisku sabiedrības vidi. Absurds ietver nevēsturisku struktūru. Tāpat arī cilvēks ir “bezlaicīga abstrakcija” , nespēdams atrast dzīves jēgu. Varoņa darbībām nav virziena, nedz arī jēgas. Absurda lugu veido nevis dramatiska darbība, bet vārdu spēle un meklējumi pēc vārdiem. Nejaušībai tiek piešķirta liela nozīme. Kā par to raksta Patriss Pavī:”Absurda luga bieži vien kļūst par sarunu teātrī.”
Jans Kots atbilstoši citējis Antonēnu Arto, runājot pa izrādes iedarbīgumu absurda kontekstā:”Atstājot teātri, skatītājam būtu jābūt sajūtai, it kā būtu atmodies no dīvaina sapņa, kur pat ikdienišķākajām lietām būtu dīvains šarms.”
KOPSAVILKUMS
Būtiski atšķirt laikmetīgo absurda teātri no absurda elementiem. Absurda teātris kā virziens pastāvējis 1950.-1960. gados un tam nosaukumu devis teātra teorētiķis Martins Eslins 1961. gada pētījumā ar tādu pašu virsrakstu “Absurda teātris”. Absurda elementi savukārt teātrī meklējami jau Senās Grieķijas laikos. Kā galvenos absurda elementu iespējams nosaukt sekojošas iezīmes: sižeta un izrādes vēstījuma neskaidrība; neatpazīstami varoņi, kuru motivācija paliek apslēpta (bieži tie ir bezpersoniski tēli, kas darbojas kā mehāniskas lelles); neskaidrs izrādes sākuma un beigu punkts; nezināms laiks, kurā noris izrādes darbība; neatpazīstams realitātes atspoguļojums – tā vietā ir drīzāk sapņu vai murgu uzplaiksnījumi; dialogi nav asprātīgi un pārdomāti veidoti; bezmērķīga runāšana un klusums kā augstākā komunikācijas nespējas pakāpe.
…
