Futūrisms

Futūrisma mākslinieciskās filozofijas manifestu pirmais uzrakstīja itāliešu dzejnieks Filipo Tomāzo Marineti, un tas tika publicēts franču žurnālā Le Figaro 1909. gadā (ar to manifesti kļuva par raksturīgu avangarda literatūras formu). Manifestā bija uzsvērta futūrisma saistība ar Itāliju. Futūrisms cieši saistīts arī ar politiku (it īpaši – fašismu Itālijā un komunismu Krievijā). Futūristi pieslējās politiski aktīviem virzieniem, kas mudināja uz revolūciju, jo iestājās par pārmaiņām esošajā pasaules kārtībā. Marineti, nozīmīgākais futūrists, bija Benito Musolīni sekotājs.

Futūrisms oficiāli beidzās līdz ar Marineti nāvi un Itālijas sakāvi 1944. gadā.
Futūrisma raksturojums
Kā mākslas virzienam futūrismam raksturīga agresivitāte, tradīciju un pagātnes noliegšana, tieksme aplūkot cilvēkus, parādības un procesus ārpus konteksta.

Futūrisma interešu objekti un ideāli ir ātrums, temps, enerģija, kustība, urbanizācija, industriālā pilsēta, mašīna.

Futūristus fascinē nāve, interesē cilvēka tehnoloģiskais triumfs pār dabu, raksturīga arī kara glorificēšana un intensīvs nacionālisms. Ir arī futūrisma manifesti, kas slavina iekāri kā vienu no svarīgākajiem dzīvības un gara dzinējspēkiem .

Lielai daļai futūrisma dzejas gan ir diezgan tradicionāla forma, ko atšķirīgu dara vien tehnoloģijas u.tml. tēlu, kā arī terminu izmantojums.
Futūrisma teorētiskais pamatojums
Marineti izvirzīja vairākus ieteikumus futūrisma rakstniekiem:
darbības vārds jālieto nenoteiksmē (lai tas nepielāgotos lietvārdam),
jāizvairās no īpašības vārdu un apstākļa vārdu lietojuma (nedrīkst ieslīgt niansēs),
katram lietvārdam vajadzīgs dubultnieks (“cilvēks-torpēda”),
jāizvairās no pieturzīmēm teikuma vidū (jo tās bremzē),
jāatbrīvo literatūra no personiskā “es” (literatūrai nedrīkst būt nekāda sakara ar psiholoģiju). …