Sabiedrības attieksme pret emigrāciju

Pašlaik viena no aktuālākajām problēmām Latvijā ir darbaspējīgo iedzīvotāju došanās uz ārvalstīm, kā arī šo aizbraucēju skaita nemitīga palielināšanās.
Emigrācija (lat. emigratio izceļošana) ir piespiedu vai brīvprātīga iedzīvotāju izceļošana uz citu valsti ekonomisku, politisku, reliģisku vai kādu citu iemeslu dēļ. Valstis, no kurām izceļo daudz iedzīvotāju, dēvē par emigrācijas valstīm. Tajās parasti ir liels iedzīvotāju dabiskais pieaugums un apdzīvotības blīvums, zems labklājības līmenis, nereti arī nestabila politiskā situācija. Viens no pirmajiem emigrācijas periodiem pasaules vēsturē bija Lielā tautu staigāšana, kas Eiropā notika 4.-7. gadsimtā.1
Emigrants (lat. emigrantis izceļotājs) ir pilsonis, kas brīvprātīgi vai piespiedu kārtā izceļojis no savas valsts. Jautājumu par pilsonības atstāšanu vai atņemšanu emigrantam izšķir tā valsts, kuras pilsonībā atrodas emigrants. Jaunas pilsonības piešķiršanu reglamentē valsts, kurā dzīvo emigrants. Politiskajiem emigrantiem parasti piešķir patvēruma tiesības.2
Emigrācija Latvijā nav jauna tēma: līdz pat 20. gs. 90. gadiem vārdi „emigrācija” un „emigrants” galvenokārt tika saistīti ar trimdas latviešiem, kas emigrēja no valsts jau kopš 19. gadsimta beigām, un jo īpaši- Otrā pasaules kara laikā vai drīz pēc kara beigām.3
Kopš 20. gs. 90. gadiem notiekošajai brīvprātīgajai emigrācijai no Latvijas Rietumu virzienā piemīt vairākas vēl nepieredzētas īpatnības:
tā ir pagaidām visilgstošākā izceļošana, kas liecina par tās izraisošo apstākļu ilgtermiņa ietekmi;
uzturēšanās nepastāvība mītnes zemē un uzturēšanās ilguma dažādība ar pārtraukumiem un atkārtotu izbraukšanu, kas atvieglo varbūtējo atgriešanos;
tā notiek depopulācijas apstākļos, kad pastāvīgo iedzīvotāju dabiskā kustība nenodrošina paaudžu nomaiņu un potenciālo emigrantu skaita atjaunošanos.
Viena no šīm pašreizējās emigrācijas īpatnībām- tā ir kardināli pretēja migrantu plūsmām ES virzienā no tradicionālajām Āzijas un Āfrikas sūtītājvalstīm ar augstu dzimstību un strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu, kas ir viens no bezdarba un nabadzības cēloņiem tajās. Emigrācija no šīm valstīm uz Eiropu palīdz izlīdzināt iedzīvotāju skaita pieaugumu, vecumsastāvu, nodarbinātības un ienākumu līmeni dažādu valstu vidū. Turpretī emigrācija no Latvijas un citām „postsociālisma” zemēm ar iedzīvotāju novecojošu sastāvu un jau sākušos depopulāciju īsā laikā izraisa pavisam citas ekonomiskās un demogrāfiskās sekas: gan laba, gan pavisam nevēlamas.4
…