Izejot no klases, mēs vairs nebijām tie jaunieši, kuri bija ienākuši telpā, mūs katru pārņēma dusmas, sašutums un visvairāk bēdas. Katram bija savs viedoklis un skatījums. Bija tik daudz jautājumu uz kuriem neviens nespēja atbildēt….. “Kā cilvēki var būt tādi zvēri?” , “Kāpēc nebija neviena, kuram rūpētu pārējie?”, “Vai tiešām tajā laikā cilvēki nezināja, kas ir mīlestība?”. Mūs šī filma “pamodināja” no pasakas, kurā dzīvojam tagad, un beidzot mūsdienu jaunietis uz vēsturi skatījās citādāk. Personīgi man tā bija mācība novērtēt to, kas man ir tagad un nežēloties par to kā man nav, jo šodiena mums vēl ir, bet tu nezini, vai tev vēl būs rītdiena. Internetā ir pieejami daudzi atmiņu stāsti par izsūtīšanu uz Sibīriju un tie visi sākas ar “… bija pavisam parasts pavasara rīts….”, “….. tā bija sestdiena…”, “Jau no rīta puses skolā uzzinājām, ka tika meklēti un saņemti ciet vairāki skolēni, tai skaitā arī no mūsu klases – runāja par viņu iespējamām izsūtīšanām, bet tobrīd kaut kā vēl es neapjēdzu šī vārda nozīmi un arī to, ka šāds liktenis varētu piemeklēt arī mani.” Šie ir tikai daži citāti no stāstiem, ko esmu izlasījusi, bet šie citāti ir sāpju pilni un, manuprāt, pietiekami precīzi, lai saprastu, ka tomēr mūs katru varēja piemeklēt šāds liktenis.
No grāmatas “Veļupes krastā” Melānija sevi iepazīstina ar lasītāju : „Esmu dzimusi Trakajā gadā, kristīta Āraišu baznīcā. Augusi krievu ķeizarvalstī. Mācījusies Latvijā. Mocījusies Sibīrijā,”
Pateiksimies par to, kur mēs esam, beigsim sūdzēties par Latviju, jo mēs Latvijā dzīvojam, nevis mokāmies.
…
