Epifānijas ir robežšķirtne starp dzeju un prozu, prozai to tuvina nesaistīta valoda un telpiskums, dzejai – dziļi intīmā uztvere liriskā varoņa skatījumā, caur izteikti subjektīvu prizmu, savukārt arī epifānijas ritmikasvārstās ļoti plašās robežās – no dzejas ritmiem visklasiskākajās formās līdz daudzveidīgajiem labas prozas ritmiem.
Manuprāt, J. Ziedoņa epifānijas ir salīdzinoši grūta lasāmviela, kura apliecina ne tikai autora prāta briedumu, bet tādu prasa arī no lasītāja, tā no lasītāja prasa improvizācijas spējas un radošu fantāziju. Viņš neaprobežojas ar virsējo un visvieglāk uztveramo. Epifānijās vērojama tieksme iet dziļumā, atsedzot dzīves parādību negaidītākās, apslēptākās šķautnes, ejot pa neparastiem, ar savu neparastību pat dažbrīd paradoksāliem ceļiem, atsedzot negaidīto, vēl neatklāto un neapzināto
Autors aicina, ceļot jauno, nesapostīt un nepalaist pa vējam senatnes pozitīvo mantojumu, visu to, kas šodien bagātina mūsu dvēseli un kam jābagātina mūsu bērnu un mazbērni.
I .Ziedoņa epifānijās ir saskatāma tieksme uz centru – uz pilnību.: laimē, darbā, mīlestībā. Traukšanās uz priekšu un nepieciešamība apstāties – apzināties sevi, savu vietu.…
