Šekspīrs parāda cik gan sievietes tomēr ir vājas – kamēr vīrieši iet bojā sīvās cīņās un ar godu, gluži kā Hamlets, kuru nākamais Dānijas valdnieks Norvēģijas karalis Fortinbrass liek izvadīt kā cienījamu karavīru, sievietes pašas sev atņem dzīvību sirdsapziņas pārmetumu dēļ vai muļķīgas sagadīšanās rezultātā, kā tas notika ar Ģertrūdi, kas netīšām iedzēra saindēto vīnu, kas bija paredzēts Hamletam. Sieviete tiek parādīta kā cīņai nespējīga, tomēr var ņemt pār savu dzīvi vadību – Hamlets atgaiņāja domas par pašnāvi, jo tas ir grēcīgi, bet tas nebija šķērslis Ofēlijai to izdarīt, jo viņa pati vēlējās būt atbildīga par savu dzīvi. Šajā gadījumā mērķi nebija tie cēlāki, bet viņa nebaidījās no tā, kamēr vīrietis tiek parādīts kā indivīds, kura liktenis ir atkarīgs no tā, kā to iebīdīs citi, kamēr pats varēs sēdēt un gaidīt brīnumus.
Šekspīrs abos šajos darbos parāda to, ka varmācība un nodevība pie laba gala nenoved. Visiem dzenoties pēc viena mērķa, pie tā netiek neviens, kas pēc tā tiecās. Ne visi mērķiem ir attaisnojam, tāpat kā karā un mīlā visi līdzekļi ir atļauti. Cilvēkam ir jāievēro kaut kāda saprāta robeža, lai akla godkārība tos nepadarītu par savu vēlmju upuriem. Cik gan daudzi cilvēki ir gājuši bojā savu iegribu dēļ, lai sasniegtu ko vairāk, jo acīmredzot neko daudz godīgā ceļā nepanāksi – varbūt tikai iemantosi ietekmīgus ienaidniekus, kas, tevis baidoties, tevi novāks no ceļa. Bet visām darbībām, ir pretdarbība – par grēkiem ir jāmaksā, jo noglinot cilvēku, nekādi mērķi nav bijuši tā vērti, jo līdz ar titulu var iemantot arī aptraipītu sirdsapziņu, kas neatkarīgi no gribas piemīt pilnīgi visiem – gan valdniekiem, gan slepkavām, gan padotajiem.
…
